Mūzikas terapija Ķīnā.
Ķīnā tradicionālā mūzikas terapija pielāgojas mūsdienu slimībām un veselības traucējumiem. Tur ir izdoti daudzi albumi ar audioierakstiem, kuru nosaukums ir: “Aptaukošanās”, “Bezmiegs”, “Stress”, “Aknas”, “Sirds”, “Plaušas” u. c., pārsvarā tā ir ķīniešu instrumentālā mūzika, kura tiek izpildīta bez pauzēm.
Daudzu gadsimtu garumā dziednieciskās metodes, kurās tiek izmantota piecu nošu skala, ir attīstījušās Tālo Austrumu medicīnā un filozofijā. Tāda mūzika ir saistīta ar gadalaikiem, cilvēka orgāniem un organisma funkcijām, kā arī ar konkrētiem ēdiena veidiem un garšām. Šīs, piecas notis, atspoguļo dažādus instrumentus, dažādus muzikālo kompozīciju sastādīšanas veidus un dažādus izpildīšanas stilus. Tādu mūzika sauc par pentatoniska.
Indiešu dziednieciskā mūzika.
Indiešu dziednieciskā mūzika ir dzimusi Himalajos. Tradicionālās mūzikas apvienošana ar medicīnu, radījā Indijā labvēlīgu augsni tās attīstībai. Svētā Indijas mūzika un dziesmas tiek uzskatītas par Dieva dāvanām. Senie mīti mums stāsta, ka dievs Šiva radīja mūziku un dejas no pirmdzimtās skaņas un apmācīja to savai sievai Parvati, kura tālāk šo noslēpumu nodeva citiem Dieviem un Dievietēm. Dievs Brahma apžēlojās par cilvēciskajām būtnēm un atklāja viņām mūzikas noslēpumu. Dievs Narada tieši tajā laikā izgudroja vinu – arfai līdzīgu mūzikas instrumentu, bet dievs Bharata ieviesa dziedāšanu klasisko apmācību laikā. Kopš tā laika viņi pielūdz dievieti Sarasvati, kura ir Brahmas sieva, kā mūzikas, zināšanu un valodas dievieti.
Rāga ir tradicionālā, reliģiozās mūzikas kompozīcija ar improvizētu tonēšanu, ritmiskām un melodiskām formulām. Atšķirībā no rietumu mūzikas, kur katra nots ir skaidri atdalīta, lielākajā vairumā indiešu mūzikas skaņdarbu, arī rāgās, intonācijas it kā saplūst un veido vienu vienīgu, nepārtrauktu, nomierinošu skaņu.
Indijas slimnīcās, universitātēs un dziedniecības centros, tradicionālā indiešu mūzika ir aktīvās terapijas un izpētes līdzeklis. Madrasas Pētniecības institūtā bija izveidota speciāla ārstu grupa, kura sastāvēja no neirologiem, psihiatriem, psihologiem un muzikantiem, kuri aktīvi piedalījās eksperimentā ar dažādām rāgām, izmantoja tās muzikālajā terapijā. Šajā laikā pētnieki sacerēja divas rāgas, kuras bija īpaši efektīvas hipertonijas un psihisko slimību ārstēšanā.
Afroamerikāņu mūzikas enerģija.
Tradicionālās afrikāņu mūzikas pamatā ir aplis, kurā cilvēki sastājas, lai dziedātu, dejotu un ik pa laikam priecīgi iekliegtos ritmisko bungu pavadījumā. Savā grāmatā “Melnās mūzikas varenums” Semjuēls A. Floids, pētnieciskā centra direktors, kurš pētīja afroamerikāņu mūziku Kolumbijā, Čikāgā, raksta, ka, var izsekot to attīstības ceļu, pa kuru ir attīstījušies daudzi šīs mūzikas stili – džezs, blūzs, garīgā mūzika, reps. Afrikāņiem deja un dziesma ir reliģiozie kulti un viņi jau no bērnības ir pieradināti pie dziesmas un pie dejas, kā pie kontaktu ar saviem senčiem, uzturēšanas iespējas, lai saglabātu savu pašizpausmes spēku vai lai nomirtu.
Āfrikā jau sen, māka spēlēt uz bungām, tiek uzskatīta par augstu mākslu. Vienlaicīgi spēlējot uz divām bungām, bundzinieki spēlēja savdabīgu ritmu, kurš līdzinājās Morzes ābecei un tādā veidā mācējā 60 jūdžu rādiusā paziņot citiem svarīgu informāciju. Dienvidāfrikas plantāciju uzraugi ātri saprata kas notiek un baidoties no sacelšanās un dumpjiem, aizliedza spēlēt bungas. Tajā brīdī pazuda reliģiozās tradīcijas. Muzikālās afrikāņu tradīcijas turpināja attīstīties mednieku saucienu veidā, kristīgās lūgšanas elementā, dziesmā, kura skanēja bandžo un vijoles pavadībā, kuras sāka aizvietot bungas un drīzumā kļuva par galveno mūzikas instrumentu. Melnādaino folkloras dziesmas, dziesmas par darbu, mīlestību, dziesmas bērniem, himnas un citus muzikālos skaņdarbus izplatīja vietējie dziednieki. Bieži vien tie bija izbēgušie vergu bēgļi, kura bija nokļuvuši ziemeļos un kuriem cita nekā nebija, kā tikai vienīgi lēta vijole un kuri pēc tam, nokļūstot Amerikā, kļuva par dzejniekiem, žurnālistiem, vēsturniekiem u. t.