Klasiskā mūzika… Tā ir frāze, kuru katrs no mums saprot citādāk, vienam tā ir viegla un jautra Mocarta melodija, citam – Baha kantātes, bet vēl kādam citam tas uzreiz atgādina burvīgos Štrausa valšus, kādam prātā nāks Šopēna mūzika, bet cits, centīsies izmisīgi atcerēties Šostakoviča simfonijas. Kurš tad no viņiem ir īstais klasiskās mūzikas autors? Atbilde vienkārša – visi!
Ja mēs vērsīsimies pie kompetentiem avotiem, piemēram, pie Mūzikas enciklopēdijas, tad atradīsim vairākus vārdu “klasiskā mūzika” skaidrojumus. Visiem ir zināms diezgan primitīvs klasiskās mūzikas nosaukums “ nopietnā mūzika”, bet tai ir arī pavisam citāds skaidrojums, kuru ne visi zina:
Klasiskā mūzika ir izcilu komponistu priekšzīmīgi muzikālie darbi, kuri laika gaitā ir izturējuši pārbaudi.
Klasiskā mūzika ir muzikālie darbi, kuri ir uzrakstīti pēc noteiktiem kanoniem un noteikumiem, ievērojot attiecīgās proporcijas un ir paredzēti simfoniskā orķestra, ansambļa vai solista izpildījumam.
Klasiskā mūzika tiek iedalīta vairākos žanros: sonātes, etīdes, noktirnes, opera, balets, fūga, garīgā mūzika u. c. Klasiskās mūzikas atskaņošanai bieži vien tiek izmantoti tādi muzikālie instrumenti: vijole, čells, klavieres, flauta, oboja, klarnete, trompete, bungas, ērģeles, u. c.
instrumenti. Tieši ērģeles var nosaukt par klasiskās mūzikas pirmavotu, jo tās savas gaitas uzsāka XVI. gadsimtā, Renesanses laikmetā, bet par ērģeļu uzplaukuma laiku tiek uzskatīts XVII. gadsimts – Baroka laikmets. Tieši šajā laikā dzima tādi muzikālie žanri kā sonāte un opera, kuri pat mūsdienās vēl joprojām ir aktuāli. Mūzikas vēstures lielākais ģēnijs Iogans Sebastjans Bahs savus unikālos darbos radīja tieši šajā laika posmā, tieši šajā laika posmā viņš atklāja jaunas neierobežotas iespējas muzikālo darbu radīšanā. Šī laika posma mūzika tiek raksturota kā sarežģīta, krāšņa, nereālu formu un emocionāli piesātināta mūzika. Tieši tad, tika radītas Baha fūgas, Hendeļa oratorijas, Vivaldi koncerti vijolei “Gadalaiki”.
Bet, laika posmi nomainīja viens otru, mainījās laiki, mainījās cilvēki un mainījās mūzika. Nereālās un krāšņās mūzikas vietā atnāca brīnišķīga, viegla, gaisīga un eleganta mūzika. Jūs jau nojaušat par ko es runāju? Protams, ka tas ir Mocarts – ģeniālais un neatkārtojamais Mocarts! Skaistums un harmonija – tie ir sinonīmi viņa melodijām. Viņš kā komēta pārlidoja pāri Klasiskajam laikmetam un apgaismoja to ar spožu gaismu.
XVIII. gadsimta beigās pie muzikālajiem apvāršņiem parādās vēl viena klasiskās mūzikas zvaigzne – Ludvigs Van Bēthovens. Viņš savu mūziku sāka rakstīt klasiskajā stilā, kuru pārmantoja no Mocarta, bet īsts talants vienmēr atklāj kaut ko savu, tāpēc par Bēthovenu saka, ka viņš burtiski “pāršķēla” mūzikas klasisko stilu un kļuva par jauna – Romantiskā laikmeta mūzikas pirmsākumu. Šī laikmeta klasiskā mūzika ir vērsta uz cilvēka iekšpusi, parāda tā dvēseles dziļumu un skaistumu, tā ir daudz dedzīgāka, dziļāka un emocionāli izteiksmīgāka. Šajā laika posmā savus muzikālos darbus radīja tādi izcili komponisti kā Šopēns, Štrauss, Lists, Čaikovskis u.c.
Pēdējais, klasiskās mūzikas attīstības periods ir 1910. – 1960.gads, kurš vēsturē ir ienācis ar nosaukumu – modernisms. Spilgts šī laika posma paraugs ir Skrjabins, Šostakovičs, Rahmaņinovs. Viņu mūzika ir nedzirdēta un revolucionāra, tā ir vērsta uz šī laikmeta cilvēkiem un tā katru cilvēku aicina uz absolūtu māksliniecisku brīvību un pašrealizāciju.
Bet, visos laika posmos, neskatoties uz tās dažādajiem stiliem un žanriem, klasiskā mūzika bija, ir un paliek ļoti harmoniska un augsti garīga mūzika, jo tā piedzimst ģēniju dvēselēs. Ar saviem muzikālajiem darbiem to radītāji gribēja sasniegt mūsu sirdis, padalīties ar savām jūtām un pārdzīvojumiem, parādīt vissmalkākās cilvēcisko pārdzīvojumu un attiecību nianses. Visu to var sasniegt, tikai pateicoties milzīgai meistarībai un mākai labi pārvaldīt muzikālos līdzekļus un paņēmienus, tāpēc klasisko mūziku ir tik sarežģīti izpildīt, jo arī šeit ir ļoti svarīga izpildītāja meistarība. Muzikālais skaņdarbs ir jāizpilda tieši tā, kā to ir iecerējis autors, bez improvizācijām, jo citādāk klasiskā mūzikā nespēs mums pastāstīt to, ko ir iecerējis ģeniālais mākslinieks.